Pilsētniece laukos

Vai jūs arī izbaudāt to svēto mirkli, kad atbraucot mājās, ļaujat sev vienkārši pasēdēt mašīnā? Kad motors jau izslēgts, bet dvēsele vēl turpina čukstēt – pagaidi, vēl necelies. Tā nav slinkuma vai apātijas pazīme. Tas ir brīdis, kad ķermenis beidz skrējienu, un prāts beidzot panāk sirdi. Šīs dažas klusuma minūtes ir kā neliela svētnīca starp “bija” un “būs”. Miers, klātbūtne, elpa… tieši tur atgriežas cilvēks pie sevis…
Šodien uzzināju, ka tā izrādās ir psiholoģiska parādība, nevis vienkārši iegriba pasēdēt klusumā. Šo sajūtu psiholoģijā dēvē par funkcionālo sastingumu – brīdi, kad ķermenis un prāts dabiski pāriet no darbības uz mieru. Visu dienu mēs esam saspringti, reaģējoši, kontrolējoši, bet, kad beidzot nonākam drošībā, nervu sistēma saka: “Tagad tu vari apstāties.” Šajā mirklī sāk darboties parasimpātiskā nervu sistēma – tā, kas dziedē, līdzsvaro un ļauj atjaunoties. Mēs neesam apstājušies no noguruma, bet no dziļas vajadzības sajust sevi. Šī dažas minūtes ilgā “pauze starp pasaulēm” palīdz organismam samazināt stresa hormonus, sakārtot domas un atgūt iekšējo mieru. Tā nav kaprīze — tas ir mūsu ķermeņa un dvēseles gudrais dialogs.
Ka ir ar Tevi, Tu ieklausies savā organismā?

5. maijā pārstāja darboties Skype. Laikam.... ja godīgi, tad nepārbaudīju, sen neesmu tur bijusi, kaut kur datora programmās gan esmu manījusi, ka datorā ir 🧐
Bet.... esmu no tiem "dinozauriem" kurš savulaik Skype izmantoja ik dienas, gan čatiem, gan video zvaniem, kas toreiz bija vienkārši Wouuuuu!
Ko Tu šobrīd izmanto saziņai ar draugiem un ģimeni visbiežāk? Man ir WhatsApp, darbā protams Zoom vai Microsoft Teams. Kas Tev? 🤩

Izravē vecās saknes, lai Tava dzīve var zelt kā dārzs.
Miers ienāk tur, kur aug jauna cerība!

Zirņu stāsts: no Kurzemes līdz Ādažiem
Vai zināt, kā pareizi stādīt zirņus?
Latvietis jau sen zina — tie jāstāda simtajā dienā, ar dupsi pret dienvidiem, klusējot kā akmenim un mugurā velkot siltu praķi, bet rokās – rakstainus cimdus, lai zirņi ziedētu tik bagātīgi kā raksti tajos cimdos.
Šogad man izdevās izpildīt divus no šiem senajiem nosacījumiem: pagriezos ar seju uz Ziemeļiem un stingri pieteicu mājiniekiem: "Nevienu vārdu! Mute ciet — citādi zirņi būs tārpu pilni!" Tā arī klusumā un godā, kā jau pienākas, sēju savus īpašos zirņus.
Bet šis stāsts nav tikai par senajiem ticējumiem un zirņu sēšanu. Šis stāsts ir par zirņu sēklu, kas cauri laikam un vēstures vētrām ir izdzīvojusi, pārdzīvojusi un joprojām nes nelielu daļiņu no mūsu dzimtas vēstures.
Mana vecāmamma bija rīdziniece, bet liktenis viņu īsi pirms kara aizveda uz laukiem — uz Kurzemes pusi, Irlavu. Tajos smagajos laikos, kad Kurzemes katlā viena diena nesa vāciešus, otra — krievus, saglabāt kaut bija teju neiespējami. Viss tika laupīts, plēsts, dedzināts. Dzīvība pati bija kļuvusi par retu dāvanu.
Tajā pašā drūmajā laikā 1944 gada beigās, bumbām apkārt sprāgstot, piedzima arī mans tētis. Kad fronte sāka neatlaidīgi spiesties klāt, vecāmamma piekrita bēgļu gaitām uz jūras pusi, bet izlēma palikt Usmā. Vectēvs tajā laikā bija noķerts un vests prom uz austrumiem "aizstāvēt plašo dzimteni", bet par laimi viņam izdevās izbēgt — bet tas jau ir cits stāsts.
Vecāmamma devās ceļā ar zīdaini vienā rokā, bet otrā rokā — māla podu ar zirņu sēklu. Tik vien viņai bija izdevies paglābt — pāris saujas sēklu, rūpīgi noraktas un noslēptas dārza dobē, un dažas grāmatas.
Tās dažas saujas zirņu bija vairāk nekā tikai pārtika — tās bija dzimtas vēstures daļiņa, cerības un turpinājuma simbols. Un tā šie zirņi, gadu no gada, pārmantoti, sēti un kopti, ir izdzīvojuši līdz pat šodienai.
Šogad zirņi no Usmas ir atceļojuši arī uz Ādažiem. Sēti pēc senajiem ticējumiem, apklusinot apkārtējo pasauli un pagriežoties pareizajā virzienā. Es ceru uz bagātīgu ražu — jo šie zirņi nes sevī vairāk par vienkāršu augli — tie nes stāstu par dzīvību, spēku un daļu no mūsu dzimtas saknēm, kas plaukst cauri laikam.
Un vēlāk, kad saule būs pie debesīm un zirņi kraukšķēs zem zobiem, mēs atkal, gluži nemanot, svinēsim dzimtas mantojumu — pa saujai dzīves garšas katrā mutē.

Izskatās, ka esmu aizrāvusies un tūlīt jau ziedēs tomāti. Nākošnedēļ vedīšu uz māju un tikko kā būs labvēlīgas prognozes, būs jāstāda siltumnīcā.

“Mūsu lielākā godība nav tas, ka nekad nenokrītam, bet tas, ka katru reizi pēc kritiena paceļamies.”
— Konfūcijs

Priecīgas Lieldienas 💜

Un tāpēc es pagājušo gadu sāku pati sēt tomātus, gurķus utt. Kad parēķināju, cik man aizietu naudas stādos, būtu bankrots uzreiz 🧐

Trakums ar tiem tomātiem, kad gribas dažādību 🍅🍅🍅
Rezultātā sanāca 75 siltumnīcas tomāti, bet ir šķirnes, kuras sevi ļoti labi pagājušo gadu parādīja, ka labi ražo arī uz lauka. 32 stādi ar balkona tomatiņiem, ir doma gan uz lodžijas, gan dārzā lielos podos, arī vienu gadu izmēģināju un labi sanāca, garām skrienot forši kādu paķert un nograuzt. 15 stādi paprikas, bet šaubos vai kas sanāks. Šogad pēc ieteikuma nopirku jaunas šķirnes, bet burtiski pirms nedēļas tik uzdīga, jau atmetu visas cerības. Būs jāpērk stādi 😳 Un 18 stādi čillī pipariņirm, eksperiments, jo sēklas paņēmu no pagājušā gada pipariniem. Ka par brīnumu sanāca un labi uzdīga. Kādam varbūt vajadzēs čilli stadiņus? Man labi ja divus, trīs tik vajag 🤣

Pavasaris manā dārzā 💛💛💛
Pavasarim piestāv dzelteni ziedi 💛
Sākuma dzelteni krokusi, tad jau uzziedēja violetie, kaut vispār pirmie bija sniegpulkstenīši, bet tie jau uzziedēja februārī. Bet vēlāk būs tulpes un narcises un vasarā jau dzeltenās Angļu rozes, pagaidām tik divas šķirnes, bet plānoju protams papildināt līdz būs rožu dārzs 💐🤩💛
Jā man kāds vēl pirms gadiem pieciem būtu teicis, ka šādi rakšos pa zemi, meklešu informāciju par augsnes īpatnībām, sēšanu, mēslošanu un augu kopšanu.... būtu vienkārši pagrozījusi pirkstu pie deniņiem. Man pietika jau ar puķēm uz palodzes, kāds dārzs..... un tagad trinos gar sēklu stendiem jau ziemas spelgonī un vismaz uz papīra zimēju un plānoju, ka man dārziņš ziedēs vasarā 🙈🤣🤩