Anita Ozola Veselība

Ko teikt cilvēkam, kurš piedzīvojis ko smagu?

Pēc emocionāla satricinājuma cilvēkam visbiežāk nav vajadzīgi padomi vai mēģinājumi ātri atrast notikušajā kaut ko labu. Svarīgāk ir sajust, ka viņš nav palicis viens.

Palīdz vienkārši un mierīgi vārdi:
▶️ Esmu tepat
▶️ Tev šobrīd nekas nav jāpaskaidro
▶️ Kā es varu Tev palīdzēt?
▶️ Vai vēlies, lai palieku kopā ar Tevi?

Šādi jautājumi nerada spiedienu un ļauj cilvēkam pašam izvēlēties, vai viņš vēlas runāt, klusēt vai saņemt praktisku palīdzību.

Savukārt frāzes:
🔺Turies
🔺Saņemies
🔺Citiem klājas vēl grūtāk
🔺Viss notiek uz labu
🔺Tev vienkārši jādomā pozitīvi
bieži liek cilvēkam justies nesaprastam. Tās var radīt sajūtu, ka viņa pārdzīvojums tiek mazināts vai ka viņam pēc iespējas ātrāk jāpārstāj just to, ko viņš jūt.

Palīdzēt nenozīmē atrisināt otra cilvēka problēmu. Dažreiz svarīgākais ir uzklausīt, nesteidzināt un palikt līdzās.
Ja cilvēks ilgstoši nespēj atgūties, viņa pašsajūta pasliktinās vai rodas bažas par viņa drošību, ir svarīgi meklēt profesionālu palīdzību.

Vai Tev kādreiz ir bijis grūti atrast īstos vārdus cilvēkam, kurš piedzīvojis ko smagu?

Kāpēc atvaļinājumam vajadzīgas vismaz divas nedēļas?

Šo jautājumu var aplūkot no divām pusēm: ko nosaka likums un cik ilgs laiks cilvēkam vajadzīgs, lai fiziski un psihoemocionāli atjaunotos.
▶️ Latvijas Darba likums paredz, ka ikgadējais apmaksātais atvaļinājums nedrīkst būt īsāks par četrām kalendāra nedēļām, neskaitot svētku dienas. Atvaļinājumu var sadalīt, taču vienai tā daļai jābūt vismaz divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām.
▶️ Šīm divām nedēļām ir arī praktiska nozīme. Cilvēks ne vienmēr spēj pārslēgties no darba režīma pirmajā atvaļinājuma dienā. Domās vēl turpinās darbi, tiek pārbaudīts telefons, pārcilāti nepabeigtie uzdevumi un plānots, kas būs jādara pēc atgriešanās.

☝️ 2012. gadā publicētajā pētījumā "Vacation (after-) effects on employee health and well-being, and the role of vacation activities, experiences and sleep" tika novēroti 54 darbinieki ilgāka vasaras atvaļinājuma laikā. Viņu atvaļinājums ilga vidēji 23 dienas, un veselības un labsajūtas rādītāji augstāko punktu sasniedza aptuveni astotajā atvaļinājuma dienā.
Tas nenozīmē, ka visiem vajadzīgas tieši astoņas dienas. Taču pētījums parāda būtisku sakarību: lai atslābtu pēc saspringta darba perioda un pierastu pie atvaļinājuma ritma, ir vajadzīgs laiks.
Tāpēc viena atvaļinājuma nedēļa daudziem paiet, izejot no darba režīma. Otrajā nedēļā beidzot rodas iespēja pilnvērtīgāk atpūsties, izgulēties un atgūt spēkus.

🌼 Atvaļinājums nav tikai brīvas dienas kalendārā. Tā ir daļa no rūpēm par savu veselību un darba spējām ilgtermiņā.

Cik dienas vajag Tev, lai atvaļinājumā pārstātu domāt par darbu?

Ieskatam mazs fragments no manas šī mēneša intervijas žurnālam "Ko Ārsti Tev Nestāsta".

▶️Zinu, ka medicīna jums ir ielikta jau šūpulī. Kāpēc aizvien tas ir aicinājums? ⏸️
Mana mamma bija medmāsa, tāpēc esmu uzaugusi slimnīcā. Mammai gāju līdzi uz darbu, uz slimnīcas dežūrām. Kopš mazām dienām esmu saelpojusies slimnīcas gaisu, atmosfēru un noķērusi slimnīcas sajūtas. Sarunas par veselību ir mani pavadījušas no bērnības, jo mamma turpināja runāt par medicīnu arī mājās. Viņa bija tā, pie kuras pēc padoma steidzās visi radi un kaimiņi. Mamma visiem palīdzēja. Viņa bija fenomenāla! Vienmēr esmu apzinājusies, ka mammai bija ārkārtīgi laba medicīniskā intuīcija. Reti sastopama parādība, lai gan ceru, ka kaut mazumiņu esmu no viņas mantojusi arī es. Zīmīgi šodien šķiet arī tas, ka man vārds ir dots par godu cienījamai ķirurģei un onkoloģei Anitai Žūriņai. Sāku ar klasisko medicīnu un tagad praktizēju funkcionālo medicīnu.
Gadi iet, medicīna manā dzīvē ir palikusi, tikai šodien tā vairs nav tikai par slimību, bet par cilvēku kopumā. ⏺️

Visu interviju lasiet jūlija žurnālā "Ko Ārsti Tev Nestāsta".

Veselības pārmaiņas prasa līdzdalību.

Zem vienas no manām ziņām izskanēja doma: "pakalpojums maksā daudz, bet nav garantijas, ka es cilvēkam kaut ko uzlabošu".
Šādi komentāri parāda, ka joprojām pastāv priekšstats: cilvēks aiziet pie speciālista, samaksā, un speciālists viņa vietā kaut ko uzlabo.
Funkcionālā medicīna, hipnoterapija un holistiska pieeja tā nedarbojas.

Speciālists var palīdzēt:
• ieraudzīt iespējamās sakarības,
• saprast, kas ietekmē pašsajūtu,
• izveidot konkrētu rīcības virzienu,
• palīdzēt strādāt ar ieradumiem, emocijām un domāšanas modeļiem,
• atbalstīt cilvēku pārmaiņu procesā.

Taču speciālists nevar cilvēka vietā mainīt ikdienu, uzturu, miega režīmu, attieksmi pret sevi, robežas attiecībās vai gadiem veidotus paradumus.
Samaksa ir par speciālista laiku, zināšanām, pieredzi, sagatavošanos un individuālu darbu. Tā nav samaksa par apsolītu rezultātu. Godprātīgs speciālists nevar garantēt, ka visiem būs vienāds iznākums, jo atšķiras gan cilvēki, gan veselības stāvoklis, gan problēmu ilgums, gan gatavība iesaistīties.
Arī tad, ja cilvēks dara visu iespējamo, rezultāts var būt atšķirīgs. To ir svarīgi pateikt godīgi.
Manā darbā cilvēks nav pasīvs pakalpojuma saņēmējs. Viņš ir procesa dalībnieks. Es varu palīdzēt saprast, parādīt virzienu un būt blakus, bet izmaiņas rodas sadarbībā.

Pirms izvēlies speciālistu, ir vērts sev pajautāt: vai es gaidu, ka mani "salabos", vai arī esmu gatavs pats piedalīties savas veselības uzlabošanā?

Ko nozīmē slimība jeb slimošana?
No psihosomatiskā un filozofiskā skatpunkta slimība nav tikai diagnoze vai ķermeņa darbības traucējums. Tā var būt signāls, ka cilvēka iekšējā vai ārējā dzīvē ilgstoši ir zudis līdzsvars.

Psihosomatikā slimību aplūko kā ķermeņa, psihes un dzīves apstākļu mijiedarbību. Ilgstošs stress, apspiestas emocijas, neatrisināti konflikti, pārslodze vai dzīve pretēji savām vajadzībām var ietekmēt nervu, hormonālo un imūno sistēmu, pastiprināt simptomus vai apgrūtināt atveseļošanos. Tas nenozīmē, ka cilvēks pats ir vainīgs savā slimībā vai ka katrai slimībai ir viens emocionāls cēlonis.

Filozofiski slimība var kļūt par robežpunktu, kas liek apstāties un pārvērtēt dzīvi. Tā atgādina par cilvēka ievainojamību, ķermeņa ierobežojumiem un to, ka veselību nevar uztvert kā pašsaprotamu. Reizēm slimība liek uzdot jautājumus, kurus labā pašsajūtā cilvēks atliek: vai es dzīvoju saskaņā ar sevi, ko es ilgstoši ignorēju, kam veltu savu laiku un kas man patiesībā ir svarīgs.

Manuprāt, precīzāk būtu teikt: slimība nav sods un ne vienmēr ir kāds simbolisks vēstījums. Taču tā var kļūt par signālu un iespēju dziļāk ieraudzīt sevi, savu ķermeni un dzīvesveidu.

Svarīgi saglabāt līdzsvaru. Slimība ir jāizmeklē un jāārstē medicīniski, bet vienlaikus var pētīt arī psiholoģiskos, emocionālos un sociālos faktorus, kas ietekmē cilvēka pašsajūtu un atveseļošanos.

Kādas tavas domas? Vai tev kādreiz slimība ir likusi aizdomāties un paanalizēt, kas tavā dzīvē nav kārtībā? Padalies komentārā.

Vai jau izlasīji manu interviju žurnāla "Ko Ārsti Tev Nestāsta" jūlija numurā?

Tajā runāju par funkcionālo medicīnu un to, kāpēc veselība ir daudz plašāks jēdziens par atsevišķu simptomu novēršanu.
"Veselība nav tikai slimības neesamība. Tā ir spēja justies līdzsvarā ar savu ķermeni, prātu un ikdienu. Funkcionālā medicīna palīdz šo līdzsvaru meklēt dziļāk, skatoties ne tikai uz simptomiem, bet arī meklējot iespējamos cēloņus: dzīvesveidu, uzturu, miegu, stresu, emocionālo pašsajūtu, vides ietekmi un analīžu kopainu. Tā ir holistiska un zinātniski pamatota pieeja, kas cilvēku uztver kā vienotu veselumu un var papildināt klasisko medicīnu, palīdzot labāk saprast organisma signālus."

Interviju meklē žurnāla "Ko Ārsti Tev Nestāsta" jūlija numurā.

Ko patiesībā nozīmē mīlēt sevi?

Ļoti bieži cilvēki šo jēdzienu pārprot.
Daudziem šķiet, ka mīlēt sevi nozīmē būt egoistiskam, domāt tikai par sevi, nostādīt sevi augstāk par citiem un ignorēt apkārtējo vajadzības.
Bet tā nav sevis mīlēšana.

Mīlēt sevi nozīmē uzņemties atbildību arī par sevi.
Mums bieži jau no bērnības tiek mācīta atbildība pret citiem. Turēt solījumus. Nepievilt. Palīdzēt. Būt saprotošiem. Būt stipriem. Būt labiem.
Un tas nav slikti.
Problēma sākas brīdī, kad atbildība pret citiem kļūst svarīgāka par atbildību pret sevi.
Mēs cenšamies nepievilt citus, bet regulāri pieviļam sevi.
Apsolām sev atpūsties, bet turpinām strādāt.
Apsolām sev parūpēties par veselību, bet atliekam to uz vēlāku laiku.
Apsolām sev pateikt nē, bet atkal pasakām jā, lai tikai kāds neapvainotos.

Ar laiku cilvēks pierod būt uzticams visiem, izņemot sevi.
Pat lidmašīnā drošības instrukcijā māca: vispirms skābekļa maska jāuzliek sev un tikai tad bērnam.
Ne tāpēc, ka bērns nav svarīgs.
Tieši tāpēc, ka viņš ir svarīgs.
Ja Tu pati vairs nespēj elpot, Tu nevari palīdzēt arī otram.

Tāpat ir dzīvē.
Ja ilgstoši ignorē savu nogurumu, robežas un vajadzības, pienāk brīdis, kad vairs nespēj dot citiem no spēka. Tu sāc dot no izsīkuma.
Mīlēt sevi nenozīmē atteikties no citiem.
Tas nozīmē pārtraukt atteikties no sevis.
Tas nozīmē turēt arī sev dotos solījumus.

Pajautā sev godīgi:
Vai es pret sevi izturos tikpat atbildīgi kā pret cilvēkiem, kurus mīlu?
Vai es sev palīdzu, kad man ir grūti?
Vai es ļauju sev atpūsties, kad esmu nogurusi?
Vai es spēju pateikt nē, nezaudējot cieņu pret sevi?
Ja atbildes bieži ir nē, tas nenozīmē, ka esi slikta, vāja vai egoistiska.
Tas var nozīmēt, ka Tu ilgi esi mācījusies būt atbildīga par citiem, bet neesi iemācījusies būt atbildīga arī par sevi.

Un šo var mainīt. Mierīgi. Soli pa solim. Bez vainas sajūtas.
Ja jūti, ka Tev ir grūti atpazīt savas robežas, vajadzības vai sev dotos solījumus, vari sākt ar sarunu. Dažreiz tieši sarunā kļūst skaidrs, kurā brīdī rūpes par citiem ir kļuvušas par sevis pazaudēšanu.

🙏 Mīļš paldies par lielo atsaucību — abas šī mēneša bezmaksas sesijas jau ir atradušas savas māmiņas, tāpēc pieteikšanos jūlijam šobrīd vairs nepieņemu. 🙏

Šomēnes vēlos uzdāvināt savu laiku divām daudzbērnu māmiņām.

Savā darbā es ik dienu redzu, cik daudz sieviete spēj panest. Īpaši māmiņas, kurām rūpes par bērniem, ģimeni, mājām un ikdienu bieži atstāj ļoti maz vietas pašām sev.
Taču arī stiprām sievietēm reizēm ir bail.
Bail par bērniem. Bail par nākotni. Bail kļūdīties. Bail nepaspēt. Bail nepietikt. Bail atkal piedzīvot kaut ko sāpīgu.
Tāpēc esmu nolēmusi katru mēnesi diviem cilvēkiem dāvināt vienu bezmaksas 1 stundu garu psiholoģijas vai hipnoterapijas sesiju.

Jūlijā īpaši aicinu pieteikties daudzbērnu māmiņas, kuras jūt, ka kādas bailes traucē dzīvot mierīgāk, brīvāk un ar lielāku iekšējo drošību.
Šī sesija būs iespēja apstāties, parunāt, paskatīties dziļāk un sākt šķetināt to, kas ilgstoši var būt radījis spriedzi vai iekšēju nemieru.
Bezmaksas sesiju šomēnes saņems divas pirmās māmiņas, kuras pieteiksies caur mājas lapas kontaktu formu. Ar viņām es personīgi sazināšos, lai vienotos par laiku.

Pieteikšanās šeit: https://ozolaveseliba.lv

Ar sirsnību,
Anita Ozola

Jaunākajā žurnāla "Ko Ārsti Tev Nestāsta" numurā lasāma saruna ar mani par veselību, medicīnu, cilvēka iekšējo līdzsvaru un ceļu atpakaļ pie sevis.

Šajā intervijā runājam par manu ceļu medicīnā, pieredzi neatliekamajā palīdzībā, atgriešanos pie veselības jautājumiem pēc pašas saslimšanas, funkcionālo medicīnu, hipnoterapiju un to, kāpēc cilvēku nedrīkst skatīt tikai caur simptomu prizmu.

Manuprāt, veselība nav tikai slimības neesamība. Tā ir spēja saprast savu ķermeni, nervu sistēmu, emocijas, ikdienas paradumus un to, kas ilgstoši var būt izjaucis līdzsvaru.

Es neaizstāju klasisko medicīnu, bet palīdzu cilvēkam sakārtot to, kas ir viņa paša ietekmes zonā. Reizēm tieši skaidrība, drošības sajūta un saprotams rīcības plāns ir pirmais solis, lai cilvēks atkal sajustu spēku kaut ko darīt savā labā.

Sirsnīgs paldies Izdevniecība Rīgas Viļņi veselības grupas mediju un digitālā satura galvenajai redaktorei Džinai Briškai par uzaicinājumu, žurnālistei Lauma Ozola par sarunu un fotogrāfam Matīsam Markovskim par fotogrāfijām.

Pilno interviju lasiet jaunākajā žurnāla "Ko Ārsti Tev Nestāsta" numurā.

Ir sievietes, kuras ārēji tiek galā ar visu:
- Darbs izdarīts
- Mājās viss notiek
- Citiem palīdzēts
- Smaids uzlikts

Un tieši tāpēc neviens nepamana, ka viņa pati sen vairs nejūtas labi.
Izdegšana un emocionāls izsīkums ne vienmēr sākas ar lielu sabrukumu. Dažreiz tas sākas klusi. Ar nogurumu, kas nepāriet. Ar aizkaitinājumu par sīkumiem. Ar sajūtu, ka visa ir par daudz. Ar domu: man vienkārši jāsaņemas.
Bieži cilvēks pats to neredz. Ne tāpēc, ka negribētu, bet tāpēc, ka gadiem ir pieradis būt stiprs, izturēt, neapgrūtināt citus un turpināt.

Šādā brīdī padomi no malas bieži nepalīdz. Atpūties. Nomaini darbu. Nedomā tik daudz. Saņemies.
Tas viss var skanēt pareizi, bet cilvēks to nedzird, jo vēl nav atzinis galveno: problēma nav tikai ārējos apstākļos.

Jā, reizēm vide tiešām ir jāmaina. Darbs, attiecības vai apkārtējie cilvēki var būt daļa no spriedzes. Taču, ja nemainās iekšējais mehānisms, cilvēks bieži nonāk līdzīgā stāvoklī arī citā vietā.

Svarīgākais jautājums nav tikai: no kā man jāaiziet?
Svarīgāks jautājums ir: kas manī tik ilgi lika palikt stāvoklī, kurā man kļuva slikti?

Ja atpazīsti sevi, sāc ar godīgumu pret sevi:
- Vai esmu nogurusi arī pēc atpūtas?
- Vai man vēl ir prieks par lietām, kas agrāk priecēja?
- Vai es arvien biežāk dusmojos par sīkumiem?
- Vai es dzīvoju pienākumos, bet ne savā sajūtā?
- Vai man ir grūti lūgt palīdzību?
- Vai es vairāk domāju par bēgšanu nekā par to, kas ar mani patiesībā notiek?

Ja vairākas atbildes ir jā, tas nozīmē, ka ir laiks apstāties un paskatīties dziļāk.
Palīdzības meklēšana nav vājums. Dažreiz tā ir pirmā godīgā rīcība pēc ļoti ilgas izturēšanas.

Ja jūti, ka šis Tev ir pazīstami, vari sākt ar mierīgu sarunu. Kad būsi gatava, es varu palīdzēt paskatīties uz notiekošo dziļāk un saprast, ar ko sākt.